Visādas mazas veiksmītes silda mani kā svecītes, tikai ne šonedēļ..

Klāvs Elsbergs
DZEJOLIS PAR T.S. CILVĒCISKO SILTUMU

pilsēta nodzisa lēni
un miglā
taustīdamies man tuvojās kāds
ak ja pa vidu
mums nebūtu stikla
varētu uzzināt kāds viņš šis kāds
ak ja pa vidu
mums nebūtu stikla
ja stikls vēl nebūtu izdomāts
pilsēta nodzisa lēni
un miglā
ak ja pa vidu
mums nebūtu stikla
varbūt pa miglu tad
neklīstu kāds
kāds vēl nebūtu izdomāts
pilsēta nodzisa lēni
un miglā
tur raudi kā kāds
un kā izdomāts
ja vien pa miglu 
mums nebūtu stikla
ja stikls vēl nebūtu izdomāts

Ilgas

Kā redzat es atkal blogoju pēc neilga pārtraukuma [nieka pus gada].

   Vēlme pēc pavasara nomāc arvien vairāk un vairāk.Tas īpaši man - pavasara cilvēkam, sejā redzams. Gara stāvoklis galīgā bezdibenī iekritis un sajūtas atmirušas. Esmu palikusi slinka un  nesavaldīga. Bailes māc domājot, ka šāds auksts un ziemīgs laiks būs līdz pat aprīļa beigām. Kā lai es - pavasara cilvēks - dzīvoju? Es zinu, iešu un smaidīšu, jums pat mazākās nojausmas nebūs cik  man ir smagi. Galvenais, lai šī sērga jums nepielīp un jūtaties labi.

Anete ar savu emocionālo .

Beck - Loser

Škrobe + Šmiga = Šaize jeb Mīlu rōzā ponijus

  Jūtos pretīgi, tādēļ šeit rakstīšu preteklības, nu, tādēļ, lai man vienkārši paliktu labāk, jo kā zināms - dalītu sāpi vieglāk paciest. Kā jau daļa no jums būs pamanījuši, esmu galīgi slima, tā jau nebūtu nekāda vaina nedēļu pagulēt mājās, bet skarbi tas, ka nākošā nedēļa ir tieši tā, kad lielas lietas jāpaveic, sākot ar dažādu vietu apmeklējumu [hokejs 1-dien, augstskolas 4 -dien] un beidzot ar sevis pierādīšanu [kross jānoskien tā aši, lai gan tikai 1km garš, bet tas ir tas grūtākais, jo neesmu ātra, bet izturīga - 2dien, un fukšiem parādīt, kurš ir boss vidusskolā - 5dien].
  Jāiet vien būs pakakāt, jo kā dzīvē pierādījies, tad paleik vieglāk.
  Preteklības:
Nr.1 Mans kaķis pievēma koridōru un es to nepamanīju, rezultātā tur iekāpu un gāju atspārdīt māsu.
Nr.2 Pa nakti piešņaucu palagu ar puņķiem un apmainīju ar māsas palagu, jo gribējās būt ļaunai.
Nr.3 Ejot vēlēt saēdos zivis un sīpolus, lai elpa visā vēlēšanu iecirknī būtu sajūtama.
Nr.4 Uzvilku māsas džemperi un puņķus šņaucu piedurknē.
  Tagad jums ir skaidrs kādēļ māsa pret mani ir ļauna, jo tāda esmu arī es, bet man vienīgais attaisnojums - viņa pirmā sāka. Un turpmāk es būšu boss. Kas jau 4 dienas ir patiess apgalvojums.
 Ja vien neskaita to, ka viņa izdzēra manu sulu.

Nepārvarama vēlme ar jums runāties, bet šoreiz klusas dzejas veidā

Nepārtraukti, nenorimti

aiziet miljoni un simti.

Aiziet pulkā aiziet pāriem,

iet pa zelta medus kārēm.

Iet pa zaļu ciedru taigām,

iet caur sniega vētrām baigām.

Aiziet miljoni un simti

nepārtraukti, nenorimti.

Aiziet ilgām zemi durstot

nepārtraukti, nepagurstot.

Vēl ir vārdi, kas nav saukti,

mēs vēl iesim nepartraukti.

Ceļš - mēs daudz vēl izcietīsim.

Ceļš - mēs daudz ko necietīsim.

Ceļš - un vēl un vēl nav īsti.

Ceļš - un vēl un vēl nav īsti.

Tāpēc jau mēs tikām saukti -

galvenais, lai nepārtraukti.

Imants Ziedonis

Tā par mani Anete Ērcīte saka

§"Anete ir kā neizlietojama baterija. Viņā vienmēr ir enerģija, un tieksme aktīvi darboties, izpausties un tādā garā. Viņa lieliski pielāgojas situācijām, spējot vienā brīdī smieties līdz asarām, bet nākošajā jau ieurbties darbā un būt cilvēkam nopietnībai. Ar viņu ir ļoti viegli sadzīvot. Viņa atzīst savas kļūdas un piekāpjas, ja zina, ka pati ir kļūdījusies. Viņa arī nebaidās paust savu viedokli skaļi, ja viņai kaut kas nepatīk, viņa to pateiks, un būs atklāta. Anete lieliski māk vērtēt lietas objektīvi, un cenšas darīt tā, kā vajadzētu, nevis tā, kā gribās. Taču ik pa reizei, gadās savs izņēmums, visi taču esam tikai cilvēki, un viņa, ticiet vai nē, arī. Nenoliedzami viņai patīk uzmanība, un  būt tās centrā. Uzmanību viņa kāroja, kāro un kāros arī turpmāk. Anetei arī patīk izjust adrenalīnu, viņai patīk daudz satraucošu lietu, varētu teikt, ka pat ekstrēmu, un viņa uz tādām tiecas, ja vien ir iespēja. Anete nekad nesēdēs malā rokas klēpī salikusi, drīzāk viņa skaļi bauros un lēkās apkārt, cenšoties padarīt pelēko par krāsaino. [ tikai piemērs. :D ] Cilvēks – Jautājums! “ Kāpēc? Kādēļ tā?” U.c. Ir jautājumi, ko no viņas visbiežāk iespējams sagaidīt.Ar viņu var lieliski parunāt, jo katrā tēmā viņai ir savs personīgais viedoklis, kas ir diez gan interesants, jo viņa mēdz pieiet lietām savādāk, nekonservētāk. Taču, ja jums patīk cilvēki, kuri tikai bezsakarā krata galvu un piekrīt visam, ko jūs sakiet, tad ar Aneti labāk neielaižaties. Jebkurā gadījumā, neskatoties uz plusiem un mīnusiem, viņa ir satriecošs draugs, uz kuru var paļauties. Man viņa patīk, aha, aha. "                                                                                                                     Cik mīļi, kad par tevi saka tik daudz labu vārdu :) Šis bija uzdevums kaut kad pagātnē, kad kāds no klases biedriem bija jāraksturo. Negribēju pazaudēt, tādēļ publicēju, lai atcerētos. Paldies viņai ^^

Kā supermens

   Vaironīgi tiku klāt savam blogam [magmai], nomainot, gan šeit, gan delfos un pat tvnetā paroli, nevaru beigt priecāties par savu labo atmiņo. 

   Itkā sākotnējā doma bija pastāstīt jums, kas ar mani ir noticis pēdējā mēneša laikā, bet tā kā nekā intriģējoša tur nav [atskaitot to, ka mani sakoda alus un, nu, esmu pārvētusies par alu cilvēku (cik divdomīgi)].

   Varētu izklāstīt kaut ko skaistāku un dziļdomīgāku par savu diezgan pelēko ikdienu [esmu pilnīgi apmierināta ar to], piemēram, kā pagatavot boršču mājas apstākļōs vai kā pieradināt balodi kakāt. ;] Bet man kā radošai persōnībai ir uznākusi krīze, iespējams, pie vainas ir skolas tuvošanās, lai cik tas sāpīgi neizklausītos un cik ļoti par to domāt negribētos, TĀ IR! Jāatzīst, ka mazliet pat gaidu, jo šis gads solās būt īpašs, kā nekā pēdējais vidusskolā, un visi mani mīļie klasesbiedri, kuri noteikti ir noilgojušies pēc manis, nu gribas viņus redzēt, gribas ;D 

   Vismaz tagad kaut kas te tika uzrakstīts un mana magma [taisnība, tam vārdam ir līdzība ar vārdu vaGīna, bet tas jau daudzreiz pārspriests] vairs nejūtas pamesta.

   Bučas jums ;* Klāt vēl kārtīgs 37,5 spēriens pa seju, ņuņņas ;* 

   

   Noklausāties, jums noteikti patiks Jean Constantin - Le Pacha, hopā. 

   

   Šodien visu dienu sitos neko nedarot, atskaitot to īso laika sprīdi, kad biju Kuldīgas bibliōtēkā un pie tantes skābenes salasīt.
   Man jautāja - Cik gadus veca jūtos?
   Es atbildēju - kādus gadus 14 vai 15 veca.
Laikam ne tikai mans izskats par to liecina [manas kājas pat apdauzītas allaž kā 14 gadus vecam sētas puikai, kuram vārdā Ivo un kurš mīl spēlēt futbōlu]. Bieži arī tā uzvedos, skraidāju un bļaustu pa pagastu muļķības, bet tas jau laikam šijā laika posmā vēl normāli, ja arī nav, tad īpaši par to neuztraucos.
    Domāju, ka rīt te uzrakstīšu kaut ko interesantāku un samaitātāku, lai ar smaidu var lasīt.

   Jums šitas džeks neliekas pazīstams?