Vaironīgi tiku klāt savam blogam [magmai], nomainot, gan šeit, gan delfos un pat tvnetā paroli, nevaru beigt priecāties par savu labo atmiņo.
Itkā sākotnējā doma bija pastāstīt jums, kas ar mani ir noticis pēdējā mēneša laikā, bet tā kā nekā intriģējoša tur nav [atskaitot to, ka mani sakoda alus un, nu, esmu pārvētusies par alu cilvēku (cik divdomīgi)].
Varētu izklāstīt kaut ko skaistāku un dziļdomīgāku par savu diezgan pelēko ikdienu [esmu pilnīgi apmierināta ar to], piemēram, kā pagatavot boršču mājas apstākļōs vai kā pieradināt balodi kakāt. ;] Bet man kā radošai persōnībai ir uznākusi krīze, iespējams, pie vainas ir skolas tuvošanās, lai cik tas sāpīgi neizklausītos un cik ļoti par to domāt negribētos, TĀ IR! Jāatzīst, ka mazliet pat gaidu, jo šis gads solās būt īpašs, kā nekā pēdējais vidusskolā, un visi mani mīļie klasesbiedri, kuri noteikti ir noilgojušies pēc manis, nu gribas viņus redzēt, gribas ;D
Vismaz tagad kaut kas te tika uzrakstīts un mana magma [taisnība, tam vārdam ir līdzība ar vārdu vaGīna, bet tas jau daudzreiz pārspriests] vairs nejūtas pamesta.
Bučas jums ;* Klāt vēl kārtīgs 37,5 spēriens pa seju, ņuņņas ;*
Noklausāties, jums noteikti patiks Jean Constantin - Le Pacha, hopā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru